02.04.2016

Pārtikas nākotne – Kā audzēt augstvērtīgākas zivis

Turpinām žurnāla “National Geographic” rakstu sēriju par mūsdienu pārtikas problēmām, Receptes.lv lasītājiem piedāvājot daļu no raksta par to, kā audzēt augstvērtīgākas zivis, taču visu informāciju varat iegūt žurnālā “National Geographic Latvija”. Jebkuru žurnāla numuru iespējams iegādāties grāmatnīcā Jumava Rīgā, Dzirnavu ielā 73 vai sazinoties ar žurnāla redakciju.

Vai “zilā revolūcija” spētu atrisināt pasaules pārtikas problēmu?
Pasaulē šobrīd iegūst vairāk saimniecībās audzētu zivju nekā liellopu gaļas – un tas ir tikai sākums.

Kā audzēt augstvērtīgākas zivis

Tumšā un drēgnā noliktavā Blūridžu pakājē Virdžīnijā Bils Mārtins paņem spaini ar brūnām granulām un ieber tās garā betona tvertnē. Resnas, baltas Nīlas tilapijas steidzīgi uzpeld pie ūdens virsmas. Blue Ridge Aquaculture – vienas no lielākajām iekštelpu zivjaudzētavām – prezidents Mārtins smaida par barošanās drudzi.

“Šīs ir Svētā Pētera zivis – zivis, ar ko Jēzus pabaroja pūli,” viņš stāsta, balsī ieskanoties sludinātāja tonim. Taču, atšķirībā no Jēzus, Mārtins savas zivis nedāļā par velti. Katru dienu viņš pārdod 5000 kilogramus dzīvu tilapiju Āzijas produktu veikaliem no Vašingtonas līdz Toronto; Mārtins arī plāno iekārtot vēl vienu audzētavu Rietumkrastā. “Mans modelis ir mājputnu nozare,” viņš saka. “Starpība tāda, ka mūsu zivis ir absolūti laimīgas.”

“Kā jūs zināt, ka tās ir laimīgas?” es jautāju, ievērodams, ka tilapiju mudžeklis tvertnē izskatās pietiekami biezs, lai Svētais Pēteris varētu pa to staigāt.

“Parasti tās grūtsirdību izrāda nobeidzoties,” Mārtins atbild. “Es vēl neesmu zaudējis nevienu zivju tvertni.”

Industriālais parks ASV austrumos var šķist neparasta vieta, kur audzēt pāris miljonus Nīlas iemītnieču. Taču industriāla līmeņa zivjaudzētavas tagad sarodas kā sēnes pēc lietus. Akvakultūras produkcijas apjoms kopš 1980. gada palielinājies aptuveni četrpadsmit reižu. 2012. gadā tās ražošanas apjoms pasaulē, sākot ar sudrabaino lasi un beidzot ar neizskatīgajiem jūrasgurķiem, ko mīlēt spēj tikai ķīniešu pavārs, sasniedza sešdesmit sešus miljonus tonnu, pirmoreiz ievērojami pārspējot liellopu gaļas ražošanu un veidojot gandrīz pusi no visu pasaulē patērēto zivju un vēžveidīgo daudzuma. Sagaidāms, ka iedzīvotāju skaita kāpums, ienākumu pieaugums un jūras velšu kā sirdij veselīga produkta slava nākamo divdesmit gadu laikā palielinās pieprasījumu par 35% vai vēl vairāk. Tā kā savvaļā dzīvojošo zivju nozvejas apjoms nemainās, eksperti apgalvo, ka būtībā visu jauno jūras velšu pieprasījumu būs jāapmierina audzētavās ražotai produkcijai.

“Iegūt visas mums nepieciešamās olbaltumvielas no savvaļas zivīm noteikti nav iespējams,” stāsta Rozamonda Neilora, Stenfordas Universitātes pārtikas politikas speciāliste, kas pētījusi akvakultūras sistēmas. “Taču cilvēki pret ieceri izveidot okeānā kārtējo barotavu izturas ļoti piesardzīgi. Ļaudis vēlas, lai viss būtu kārtībā jau no paša sākuma.” Šāda piesardzība nav bez iemesla.

Jaunā “zilā revolūcija”, ar kuras gādību lētas, vakuumā iepakotas garneles, laši un tilapijas iekaroja saldētavas pārtikas veikalos, līdzi nesusi lauksaimniecībai līdzīgas problēmas – dzīvotņu iznīcināšanu, ūdens piesārņojumu un draudus pārtikas drošībai. XX gs. astoņdesmitajos gados milzīgas tropisko mangrovju platības tika nolīdzinātas ar zemi, lai izveidotu audzētavas, kurās tagad ražo ievērojamu daļu no visas pasaules garneļu produkcijas. Akvakultūras piesārņojums – atbaidošs slāpekļa, fosfora un beigtu zivju maisījums – tagad ir plaši izplatīts risks Āzijā, kur atrodas 90% audzētavu zivju. Lai pārpildītās audzētavās zivis uzturētu pie dzīvības, daži Āzijas audzētāji aizraujas ar antibiotikām un pesticīdiem, kurus ASV, Eiropā un Japānā ir aizliegts lietot.

Mūsdienu lašu audzēšanas industriju, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā iegremdējusi neskaitāmus Atlantijas lašiem pārpilnu tīklu sprostus pirmatnējos fjordos no Norvēģijas līdz Patagonijai, nomoka parazīti, piesārņojums un slimības. Skotijas lašu audzētavas 2012. gadā zaudēja gandrīz desmit procentus zivju žaunu amebiozes dēļ; Čīlē infekcioza anēmija kopš 2007. gada nonāvējusi lašus aptuveni pusotra miljarda eiro vērtībā. Slimības uzliesmojums 2011. gadā praktiski iznīcināja garneļu rūpniecību Mozambikā.

Problēma nav senā akvakultūras nodarbe pati par sevi, bet gan tās straujā intensifikācija. Ķīniešu zivsaimnieki savos rīsu laukos sāka audzēt karpas vismaz pirms 2500 gadiem. Taču šobrīd, kad valsts akvakultūras produkcija sasniegusi 42 miljonus tonnu gadā, zivju sprosti ir izvietoti daudzu upju, ezeru un jūru krastos. Audzētāji piepilda savus dīķus ar ātraudzīgām karpu un tilapiju sugām un izmanto koncentrētu zivju barību, lai veicinātu augšanu.

2050. gadā mums būs jāspēj pabarot vēl divus miljardus cilvēku. Šī īpašā rakstu sērija 8 mēnešu garumā atklās, kā to izdarīt, nepārslogojot planētu.

Raksta turpinājumu variet lasīt žurnāla „National Geographic Latvija” jūnija numurā!